Nedēļas sākumā laika posmā no 3:00-7:00 rītā izlasīju viena no maniem iecienītākajiem latviešu rakstniekiem romānu “Signe” (1983.gads). Atstāšu šeit dažus citātus pati priekš sevis. Man tie šķita labi citāti.
“Neesmu no tiem, kas elš, dveš un pūš, tiklīdz ierauga vecāsmātes vērpjamo ratiņu, aprūsējušu ogļu pletīzeri vai ar roku griežamas kafijas dzirnaviņas. Tāpat es nejūsmoju par veciem zemē iegrimušiem guļbaļķu namiem, greizām pirtiņām, klētiņām, kūtiņām, pūnītēm un šķūnīšiem. Esmu tādās vecās, brūkošās mājās dzīvojis un zinu, ko tās vērtas. Ja man kādreiz būs dzīvoklis, tad tikai jaunajā mājā – ar ērtībām un labierīcībām. Visam savs laiks. Veco, savrupo māju laiks ir pagājis. Tajās šodien mitinās tikai tie, kam nav kur iet, vai arī fanātiķi, kas nevar iztikt bez rušināšanās pa savu zemes kaktiņu un stūrīti, pilsētnieki, kas atvaļinājumu grib pavadīt pie dabas krūts.”
“Man patīk modernā mūzika, agrāk ar to pat visai aizrāvos, taču neesmu tik stulbs, lai iedomātos, ka tam, kas patīk man, jāpatīk arī pārējiem. Gaumes ir dažādas, un par tām nestrīdas, tomēr cilvēkam jābūt stipri aprobežotam, lai savu maģi iestutētu logā un grautu pa visu kvartālu.”
“Mēs dzeram alu. Tā ir nodarbība, kas vīrus vieno. Tāpat kā pēršanās pirtī. Un, lai tu arī par otru cilvēku nekā nezini, viņš tev tomēr kļūst it kā tuvāks, saprotamāks, šādos brīžos sākas atklātība. Pat tad, ja šīs atklātības rezultātā nerodas īsta draudzība, paliek zināma uzticēšanās, un tu šo otru cilvēku sāc uzskatīt par savējo.”
“Cilvēki labāk ar mieru ilgstoši mocīties nekā īsu laiku krietni pastrādāt.”
“Iedrāžos pie dispečera. Izrādās, šodien un rīt man jāved pakaišu kūdra uz cūku fermu un zāģu skaidas sivēniem. Pirmo reizi uzzinu, ka sivēniem kūdra esot kaitīga, tajā kaut kādi mikrobi, ko viņi neciešot. Katrs mēs kaut ko neciešam. Tāpēc nemaz nevajag būt sivēnam.”
“Jau sen esmu sapratis, ka cilvēku vēlmes pa lielākajai daļai nesaskan un nekad nedrīkst citam uzspiest to, kas pašam tobrīd liekas vajadzīgs un patīkams, tas tikai rada pārmetumus, īgnumu.”
“Un nu man ir jādomā par to, kā ir labāk un pareizāk, vai tad, ja cilvēks izjūt šo tālumu aicinājumu, pakļaujas tam un dodas svešos ceļos, nekur īsti nejuzdamies labi un nerazdams mājvietu, vai tad, ja iesakņojas vienā vietā, kļūst par savējo un paliek tur uz mūžu.”
“Atkal tas pats! Vai viņa man kaut ko nozīmē? Nozīmības komplekss! Viņa grib būt liktenīgā sieviete. Amizanti un aizkustinoši! Esmu lasījis par garīgo saskaņu, ideāliem, čaklumu un sirdsskaidrību – īpašībām, kuras atzīstam ar prātu, par kurām raksta grāmatās, bet kuras mīlestībā vērtējam viszemāk. Ko lai dara, pat bite nelido uz ziedu, kas nav spilgts un ieraugāms pa gabalu!”
“Esmu pieaudzis, man vairs nav aizliegto augļu, kuru noplūkšana bērnībā likās tik salda. Gadiem ejot, no visiem esmu mazliet pagaršojis, bet nevienu neesmu atradis tik saldu, cik sakāpinātajā iztēlē kādreiz biju iedomājies. Viss ir citādi. Un nav tik brīnišķīgi, kā reiz šķita. Varbūt tieši tāpēc pieaugušie samierinās, apsūno? Kļūst… kā nu kurš, bet visi viņi pieviļas, kaut ko zaudē, nesasniedz.”
Starp citu, grāmata pieejama tīmeklī.
Ilze Riekstiņa 
Par ratiņu.
Pēc šāda konspekta gandrīz vai sagribējās izlasīt.
-Termiic.