Ilze Riekstiņa

Šodien lasīju, ka 2 grūtākās lietas dzīvē ir saprast, kurš ir labs arbūzs un, kura ir kārtīga sieviete. Tā sēžot, skalojot iekšas ar labu arbūzu un priecājoties, ka tikai kārtīgas sievietes ir manā redzeslokā, gribēju atzīties mīlestībā vietai, kura manā gribu-tur-būt listē kotējas vienā līmenī ar kinoteātri (par šo sakrālo dziedinātavu citreiz) un vietu, kur es nokļūstu, kad aizveru acis.

Iespējams, ka maniakālā kāre būt starp kokiem manī dzima laikā, kad sāku savu ikdienu 24/7 pavadīt birojā konstanti no rīta līdz vakaram vai arī, – kamēr vajag. Jāatzīmē, ka pēdējā laikā vēlme doties uz Blaumaņa novelēs aprakstītām un līdzīgām ainavām ir īpaši saasinājusies. Un es zinu, kāpēc. Tur smadzenes atslēdzas (protams, līdz līmenim, ko pieļauj zemapziņa) un, kas labākais, – vietā neieslēdzas nekas cits! Ir tikai sūniņas, ķērpīši, kukainīši un apziņa, ka kaut kur attāli kravas mašīnas izvadā maizi, pastā tiek izmaksātas pensijas un biržās lab’ rats sell their souls.

Pamatojoties uz augstāk minēto informāciju (šī nolāpītā frāze manā leksikā ir tikai un vienīgi, darbam pateicoties) taps skaidrs, kādēļ es vakar sēdos pustukšā vilcienā un sevi atradu 66 un pēcāk 34 km no Rīgas – mežā. Tālākais punkts tika dokumentēts arī bildēs, ar kurām iespējams iepazīties zemāk. Koordinātas: pāris kilometrus no Skrīveriem, vilciena posms Rīga-Aizkraukle, pietura nekurienes vidū bez biļešu kasēm, soliņiem un jel kādām norādēm, ka te iespējams izkāpt. Jaukākais moments, kā arī apstiprinājums tam, ka ar mani “viss kārtībā”, bija Rīgas Centrālajā stacijā, kad uz lūgumu “Vienu biļeti līdz Dendrārijam, lūdzu!”, biļešu pārdevēja neslēptā izbrīnā pārjautāja: “Kāds ārijs?” un pie sienas piespraustajā lapelē cītīgi meklēja biļetes cenu, jo uz tādu Dieva pamestu nostūri acīmredzot dodas vai nu tikai kāds no septiņiem Dendrārija iedzīvotājiem vai arī čalis no National Geographic, kurš šurp devies, lai nodemonstrētu, kā mugursomā mežacūkas zarnā uzglabāt siltu tēju.

Noslēgumā – Latvijai tuvojas vētra. Un sūdīgi laikapstākļi ir vēl viens mans guilty pleasure. Kombinācijā ar mežu – esktāzisks baudījums.

Kurš gan nepazīst šīs raibās vabolītes. Nebūs daudz pārspīlēts, ja teiksim, ka “bizbizmārītes” varētu pretendēt uz mūsu nacionālā kukaiņa godu. Iespējams, ka šeit ir asociācijas ar Māras zemi, arī tautas ticējumos mēs varam sastapt šo kukaini. Bet ko mēs īsti par tām zinām? Droši vien to, ka mārītes un viņu kāpuri ēd tikai laputis, tātad gan mūsu sakņu, gan augļu dārzos ir visnotaļ derīgas. Mārītes var sastapt arī uz ziediem, kur tās reizēm barojas ar ziedputekšņiem un nektāru. Daudzi gan noteikti nepazīst mārīšu kāpurus, kaut gan ir tos redzējuši pie laputu kolonijām, vai uz “utainu” augu lapām. Par skaistuļiem gan viņus nosaukt nevarēs, drīzāk gan otrādi. Mārītes pašas un to kāpuri var gandrīz netraucēti dzīvot, jo gan vieniem, gan otriem ir ļoti kodīgi izdalījumi, kuri atbaida gan kukaiņēdājus putnus, gan plēsīgos kukaiņus.